Attiecības

Dzīves laikā mēs nepārtraukti atrodamies attiecību tīklojumā. Attīstība sākas jau mātes miesās un norisinās attiecību kontekstā. Cilvēka smadzenes ir sociāls orgāns – to darbībai un attīstībai ir nepieciešami citi cilvēki. Mūsu dzīvi lielā mērā ietekmē draugu, ģimenes un kolēģu tīklojums. Patiesībā tas nav nekas jauns – jau senie latvieši šo apjausmu pauda tautasdziesmās:

“Mīļas Māras istabiņa

Pilna sīku šūpulīšu;

Kad to vienu kustināja,

Visi līdzi līgojās.”

Būtiska ir šo attiecību kvalitāte – vai tās ir sargājošas, virzošas, vai arī, gluži pretēji, vardarbīgas un gremdējošas? Attiecību kvalitāti var vērtēt dažādi, un ikviens pats var mēģināt saprast, cik apmierināts ir ar savu tīklojumu. Šajā izvērtēšanā var palīdzēt vairāki kritēriji: robežas, atbildība, drošība, apmierinātība un emocionālais fons.

Lai attiecības varētu veidoties, ir nepieciešama satikšanās. Savukārt satikties iespējams tad, ja apzināmies, ka mums katram ir savas robežas – tāpat kā otram. Tuvojoties, mēs šīs robežas varam sajust, un dažkārt tās tiek pārkāptas – pasakot vai izdarot ko otram nepieņemamu. Lai apjaustu, ka daru otram pāri, ir jāapzinās sava atbildība un tās robežas – katrs ir atbildīgs par sevi, savu rīcību, emocijām, labklājību un tās nodrošināšanu.

Ja uzņemamies atbildību un apzināmies gan savu, gan otra “teritoriju”, var veidoties “drošā” telpa – vieta, kur iespējama satikšanās, saruna par savām vajadzībām, otra vajadzību iepazīšana un kopīgas emocionālās telpas veidošana ar saviem pāra jokiem, notikumiem un vēsturi – savu pāra dzīvi.

Taču ne vienmēr tas notiek tik harmoniski. Visus attiecību noteikumus mēs apgūstam ģimenē. Ja ģimenes vide ir disfunkcionāla, arī attiecību noteikumi būs tādi. Vardarbība kļūst par normu, robežu nav, neviens neuzņemas atbildību, un trauma kļūst par ikdienu. Ja kādā dzīves posmā, īpaši bērnībā, esam piedzīvojuši šādus noteikumus, mēs turpināsim veidot līdzīgas attiecības, jo tāda ir mūsu pieredze un izpratne. To var dēvēt dažādi – par traumatisku pieredzi, līdzatkarību, disfunkciju – taču rezultāts vienmēr ir vienāds: problemātiskas attiecības.

Uzdod sev jautājumu – vai attiecībās jūtos laimīgs? Vai varu dalīties ar partneri gan priekos, gan bēdās? Vai jūtos droši? Vai ar mani rēķinās? Mēģini atbildēt godīgi. Ja ir grūti – nepaliec viens ar šīm grūtībām. Runā par to, meklē atbalstu. Dažkārt ir nepieciešams skats no malas, lai izšķetinātu attiecību un personīgo pieredžu samezglojumus.

Šādā gadījumā palīdzību vislabāk meklēt pie psihologa vai psihoterapeita. Kvalificētam speciālistam ir gan profesionālas zināšanas, gan pieredze darbā ar līdzīgiem gadījumiem, kā arī prasme situāciju novērtēt objektīvi – no malas – un palīdzēt ieraudzīt iespējami labāko risinājumu.